Nesen būdama Jaunjelgavas pusē – jau še pieminētājā pasākumā pie “Bloomsday Latvia” vadītāja Ata Lejiņa, – tulkotāja un publiciste Ieva Lešinska-Geibere nolasīja klātesošajiem unikālu atmiņu pierakstu no savas senākas dienasgrāmatas. Par to, kā viņa 1987. gada ieskaņā Bostonā (ASV) viesojās pie Dzintara un Skaidrītes Sodumiem. Priecīgi par Ievas atļauju, publicējam to arī Jums.
“1987. gada 11. janvārī Bostonā.
Vakar bijām pie Dzintara un Skaidrītes Sodumiem. Viņi dzīvo Linnā, Bostonas piepilsētā, kas atrodas pie paša okeāna – gluži kā Tallina pie jūras. Noskaņa arī tāda – paskarbi mīlīga, kā Tallinā. Bet varbūt man tā vienkārši skaniska asociācija – Tallinn – Lynn. Taču vēsturiski asociācija bijusi pavisam cita Lynn – the City of Sin, jo reiz – nu, teiksim, 17.-18. gadsimtā, te ļautiņi uzvedušies piedauzīgi un apgrēcīgi.
Izbraucam līkločus pa visu pilsētu, bet nevaram un nevaram atrast īsto ielu un māju. Pa ceļam Juris1 man stāsta par Dzintaru, par to, kā konservatīvā un mietpilsoniskā trimdas sabiedrība viņu izstūmusi – vai arī viņš pats no tās izstūmies – bet kā Sodums bijis draugos ar Rūdolfu2 un arī Jurim viņš ir dārgs. “Un iedomājies, ko tas nozīmē – vienatnē, bez kāda atbalsta, dabūt gatavu Ulisu!”
Beidzot mēs atrodam meklēto adresi. Ak tu dieniņ! Tas taču varētu būt kaut kur uz Avotu ielas Rīgā! Pagalms klāts ar baltu ledus bruģi, bet ir atkusnis, tāpēc bruģim pāri šļakst, šļurst, skalojas ūdens. Sodums izbridis mums pretī. Viņš izskatās pēc Grīziņkalna malkas zāģera, kādi kādreiz rudeņos nāca pie mums Matīsa ielā. Tumšas, ne vairs pirmā svaiguma vienkāršas drēbes un ausene, kas tobrīd vēl apsedz viņa spuraino, punaino rūķa galvu.
Dzīvoklis ir stāvgrūdām pilns ar grāmatām, papīriem – ļodzīgās, lētās mēbeles tam visam pa vidu ir tikai nejaušība, gandrīz pārpratums. Papīri karājas uz veļas striķiem kā palagi, šaurākās strēmeles varētu būt žāvēti zuši vai luči. Tas, lūk, ir Uliss. Te patiesībā dzīvo Blūms un Mollija. Viss turpinās.
Sarunas laikā Dzintars visu laiku darbojas ap savu klausāmierīci, kuru, kā man šķiet, viņš brīžiem pilnībā atslēdz – varbūt tad, kad ir garlaicīgi un klausīties nav vērts. Ik pa dažām minūtēm viņš lēniem, smagiem soļiem pieiet pie grāmatplaukta, izvelk kādu grāmatu – parāda Jurim, ieliek klēpī man. Ulisa komentāri, grāmata par leģionāriem, Ideju vēsture, vēl un vēl.
Viņš pats runā maz, tādām kā aprautām, sinkopētām frāzēm, bet ar pārliecību un noteiktību. Skalda kā malku. Atkārtojas skaidrības tēma. “Teikumiem jābūt skaidriem — ar teikuma priekšmetu un izteicēju. Ja nevar ko skaidri pateikt, tad labāk neteikt nemaz.” Juris, lūk, rakstot ļoti skaidriem, moderniem teikumiem – gan latviski, gan zviedriski. Bet, piemēram, Belševicas3 lietotais “snaicīt” Eliota4 atdzejojumā (šķiet, “Pelnu dienas”) izjaucot visu dikciju. Trimdas ķīviņus ap valodu viņš salīdzina ar partizānu karu, kur tad, kad tu, cilvēks, jau esi nospriedis, ka viss kārtībā, piepeši kāds izlec no krūmiem un bliež tev tieši krūtīs. Latvijā gan tāda karošana diez ko nenotiekot, tur jau par valodu vairs neuztraucoties. Vissmagākais lāsts latviešu valodai nevis rusicismi, bet ģermānismi – tā smagnējā, ģermāniskā (ar to jāsaprot – vāciskā) izteiksme. Visu ģermānisko viņš, šķiet, vispār nicina, priekšroku dodot angliskajai, zviedriskajai “skaidrībai”. Piemēram, Ervīna Grīna5 Zelta motocikls jau esot pārāk ģermānisks, stāsti viņam labāki, zviedriskāki.
Zviedrija, no kuras gan viņš labprātīgi aizmucis, vēl aizvien ir kas ļoti nozīmīgs un reāls, jo “tā jau bija mūsu jaunība”. Zviedrijā bijušas krāsas un sajūtas, savukārt Amerika dodot visam sistēmu (sakarības, sakārtošanas – sistematizācijas (šo vārdu gan viņš nemūžam nepieņemtu) iespējas). Tieši ar to viņš tagad nodarbojoties. Kārtojot pēdējos 40 mūža gadus.
Es neko daudz nesaku, kāri to visu uzklausu un jūtos lieliski. Negribas iet projām.”
[1] Dzejnieks Juris Kronbergs (1946-2020)
[2] Mākslinieks Rūdolfs Kronbergs, Jura tēvs (1911-1977)
[3] Dzejniece Vizma Belševica (1931-2005)
[4] T. S. Eliots (1888-1965), angļu-amerikāņu dzejnieks, viens no nozīmīgākajiem 20. gs. modernistiem
[5] Rakstnieks un publicists, pseid. Rihards Rīdzinieks (1925-1977), Soduma draugs, kopā ar viņu tulkojis Džona Steinbeka romānu On Mice and Men (Par pelēm un cilvēkiem)
Turpinājums, iespējams, sekos.
Bloomsday jeb 16. jūnijs ir diena, kad risinās Džoisa romāna “Uliss” darbība, kuras galvenais varonis ir Leopolds Blūms. Šajā datumā 2020. gadā organizējām "Ulisam" veltītu konferenci un stilizētu Blūma dienas pastaigu Rīgā. Aicinām mūsu turpmāko pasākumu iecerēm sekot FACEBOOK!
kontrastam var salīdzināt Lešinskas RīgasLaiks interviju ar Noam Chomsky – Virtuves Piezīmes joprojām aktuālas